Untitled

Pēdējā nedēļas nogale manā vēsturē iezīmēsies kā viena no pilnvērtīgāk pavadītajām. Nu tad lakoniska apziņa:

Piektdiena. Sociāli psiholoģiskais treniņš. Slimnīca. Rentgens celim. Boulings. Pēdējā diena 40Ls dāvanu kartei. Divi celiņi. Dzintari. Klondaika. Biljards. Agrs rīts. Čilli zupa. Miegs.

Sestdiena. Miegs. Miegs. Savilkts muskulis otrā kājā. Diena. Apjauta, ka velo pasākumu nevar atlikt, jo tam morāli briests pietiekami ilgi. Vakars. Mašīnas mazgāšana. Alfa. Ideja nobraukt kaut pēdējam. Velo piederumi. Sporta Relax krēms muskulim. Riepas maiņa mašīnai. Muskuļa nozieķēšana. Miegs.

Svētdiena. Muskulis bez izmaiņām. Muskuļa nozieķēšana. Ceļa traumas narkoze. Auzu putra. Banāni. Kravāšanās. Lietus. Biķernieki. Lietus. Alfa. Velo cimdi. Lietus. Sigulda. Lietus. Fiziskā stāvokļa ignorēšana. 37km MTB. Auzu putra. Tēja. Banāni. Rīga. Baseins. Sauna. Doma laukums. Aristotelis. Sapņu fabrika. Aristotelis. Ņirgāšanās par miegu.

Birkas: emo, velo, wtdt.

Kādam "tur augšā" būšu pamatīgi izpelnījies, jo, nudien, pēdējā laikā nelaime nenāk viena. Jūtos kā jājamzirdziņš.

Vakarā, pēc SEB MTB Ērgļu trases, paspēju uzgāzt uz kājas karstu gludekli un līdz ar to ilgi nevarēju uzkāpt uz velo. Nezinu cik ilgi šis "zīmols" paliks uz manas kājas, bet vēl tagad tas ir ļoti labi samanāms. Īstenībā, lai cik aptaurēti tas skanētu, simpātiska rēta.

Kad atkal beidzot varēju braukt ar velo, tad kādā krustojumā sanāca nesaskaņas ar autovadītāju, kā rezultātā izbraukājos ar ātro palīdzību, apdullinājos ar tramadolu un visām ierastajām peripērijām. No pozitīvā varu pieminēt to, ka pašam par pārsteigumu, pirmo reizi mūžā, novēroju to, ka garām ejošajiem cilvēkiem nebija vienalga ("vienaldzība nogalina"). Divas krievu tautības sievietes palīdzēja savākties (riteni, somu, sevi), izsauca ātro palīdzību un viena no viņam pieturēja mani, uzmundrināja, mērīja pulsu un pat sagaidīja pašus ātros, lai gan nepārprotami bija saprotams, ka viņa pati kavē savus plānus. Biju pat tik apstulbis, ka nepaspēju pateikties. To gan man ir žēl.

Tad nākošā nopietnā braukšana ar velo bija paredzēta kā 17. Latvijas riteņbraucēju vienības brauciena izmēģinājuma brauciens, jo biju pierunājis braukt līdz vēl trīs cilvēkus. Aizbraucām, izpakojāmies un es ar daiļu vēzienu pārlauzu ekscentru, tātad - nevarēju braukt. Pozitīvais elements - izstaigāju Turaidas pili un tās apkārtni.

Visu beidzot, šodien, kad beidzot atkal uzkāpu uz velo, man iespītēja ass līkums ar slapju asfaltu. Neskaitot ierastos nobrāzumus (jā, cimdus neesmu vēl nopircis), viens no ceļiem vizuāli "aptaukojās" trīs ceļu apmēros un rokas locītava sākusi kaut ko burkšķēt. Visas man piederošās elastīgs saites ir uz mana ķermeņa. Bet galu galā tas nozīmē to, ka nevarēšu braukt augstākminētajās sacensībās. Par to man vislielākais pārdzīvojums, jo morāli tam biju ļoti nobriedis.

Atceros, ka sākot braukt ar riteni velo somiņā man bija pavisam cits saturs nekā šobrīd. Sākumā tas bija ūdeņradis un kaudze plāksteru. Un, lai arī traumu pēc traumas pārdzīvojis un dažas vēl izdzīvoju, joprojām rītdienu uzlūkoju ne kā dienu, kurā varu iegūt jaunu traumu.

Ak, jā, un laikam aizmirsu pieminēt, ka tieši laikā, kad tik tikko esmu attiecies no iespējas uz kojām, mani šodien palūdza izvākties no pašreizējās apdzīvojamās platības. Necerot, ka kāds visu līdz galam izlasīja, ja nu kādam ir informācija par kādām reālām platībām Rīga, vēlams dot man ziņu.

Birkas: emo, velo, wtdt.

Lai arī velosipēds man ir tikai divus mēnešus (pirms tam ar velo tiku braucis pēdīgais divpadsmit gadu vecumā), aizpagājušajā svētdienā neatteicu izdevībai, kas radās Baltic Beach Party sakarā, kuras rezultātā varēju startēt SEB MTB velo sacensībās Cēsu posmā. Pats posms standarta maratona distances garumā (42.195km), principā tikai bezceļu ar daudz smilšainām vietām, esot viskalnainākais no visiem (bija jābrauc arī Žagarkanlā).

Pirms tam šajos divos mēnešos nebiju sastapies ar tādiem apstākļiem un segumu kā, piemēram, nobrauciens pa granti ar vismaz 35km/h, stāvas meža nogāzes ar smiltīm to lejasdaļā, braukšanu pa pašām smiltīm, brauciens caur ūdens šķēršļiem, u.c. bezceļu atrakcijām. Tāpat pirmo reizi izbaudīju cik stipri un ar kādu spēku ir jātur stūre, ka, braucot jautrā seguma iespaidā, tā iet te pa labi, te pa kreisi (pēc tam gandrīz apaļu nedēļu sāpēja rokas).

Daudz bija gan paši kritieni, ko nācās redzēt pašam, gan to sekas, jo trase bija īpaši asiņaina (agresīva). Lai arī komandas biedrs esot pārlidojis pāri ragiem, pats, par laimi, necietu. Vienā trases elementā gan nespēju vairs novaldīt stūri un riteni un veicu apstāšanos, kas teju varēja līdzināties imitētam kritienam. Bet vispār visā trases posmā, ja tā tagad apdomā, bija ļoti daudz mirkļi, kad jutu, ka sirds grib kāpt ārā pa muti, un baidījos, ka tūlīt nekrītu, jo robeža bija tuvu; galu gala tās taču ir sacensības, kā netrakosi? Varbūt palīdzēja arī tas, ka principā visas nogāzes braucu turot pakaļējās bremzes.

Par neveiksmēm varu uzskaitīt divas: pirmā ir sākumā pieļautā kļūda, respektīvi, izlietoju par daudz spēkus; otrā ir apstākļu sakritība, kuras rezultātā pēdējos piecus kilometrus veicu ar cauru kameru (ak vai, kā es lādējos, kad sapratu, ka kamera caura tik tuvu finišam), ik pa brīdim apstājoties un piepumpējot kameru, ik pa brīdim pajautājot garāmbraucošajiem cik daudz vēl varu braukt.

Bet neņemot vērā neveiksmes un to, ka pirmo reizi mūžā vispār nodarbojos ar sportu, domāju, ka nobraukts ir samērā labi, jo finišēju es pats, nevis ar mašīnu, kas savāc "kritušos" un jo rezultāts (punkti un vieta gandrīz vienādi) arī nebija nemaz tik slikts, tikai par simts punktiem zemāks nekā vidēji brauc puisis, ko aizvietoju. Protams, ka šajā jomā ir tikai ko augt un augt.

Patika tolerantie braucēji, kas brīdināja gan par straujiem pagriezieniem, gan par bīstamām vietām, kliedza "kritiens" un sauc "labais", "kreisais" un "vidus", tādējādi brīdinot, ka viņa ātrums ir lielāks par manējo un trajektorija ir tāda virziena, lai nedomāju veikt neprognozējamu kustību. Bija arī uzmundrinoši saucieni kā "minies, minies" un "izturi". Protams, ka bija arī ekstrēmisti, kas katru kavēkli (lēni miņas, veidojot rindu, stumjas nekorekti, u.c. iemesli) vārdiski "nomušīja".

Pēc nobrauciena bija mazliet grūti elpot, jo braucot bija apēsts milzums daudz putekļu (kā uzzināju no pieredzējušākiem braucējiem - tik daudz citos posmos šogad neesot bijis). Visas vietas, kas nebija nosegtas bija melnas, ieskaitot seju. Neapskaužu tos, kas brauca bez brillēm, jo vietām bija tāda putekļu migla, ka gribējās pat apstāties, jo tika braukts "uz aklo".

Pēc atvilktās elpas, kuras laikā konsumējām organizatoru sagatavotās pārtikas un dzeramos krājumus, devāmies uz tuvāko ezeru. Minieri, ja nemaldos. Lai arī šogad Usmā pārtraucu savu teju četrus gadus ilgo celibātu pret ūdeņiem, bija ļoti saprātīgi izmantot iespēju un pabūt ūdenī. Kā nekā - esmu taču ūdens zīmē dzimis.

Vakarā, gribi vai negribi, spēki nekam citam kā gulēšanai neatlika. Bet tāds nogurums ir zelta vērts.

P.S. Tā kā šo rakstu rakstu jau trešo reizi (kļūdu paziņojumi iesniegti attiecīgajām personām), tad noteikti aizmirsu pieminēt ko ievērības cienīgu, ko tiku rakstījis pirmajā dienā pēc paša pasākuma, bet varu piemetināt, ka oficiālajās organizatoru bildēs esmu "noķerts" divas reizes un līdz ar to varu piedāvāt aplūkot kā braucu žagarkalnā un finišēju.

Birkas: velo, wtdt.

Šodien aprit precīzi trīs mēneši, kopš neesmu lietojis ne pilītes alkohola. Pēdējā glāzīte tika pacelta Kristapa kāzās. Un ņemot vērā, ka nesmēķēju ilgāk par divarpus gadiem, gaidu, kad man tiks uzdāvināta gumijas sieviete.

Birkas: emo.

Atceros, ka reiz lasīju (pie Kristapa vai citur), ka blogi ir tā lieta/vieta, kur jaunākā informācija izplatās visātrāk. Tad ir, piemēram, tādi saiti kā digg, kas sabiedrībā aktuālāko informāciju novērtē un izceļ. Tad ir [..]. Un tā tālāk.

Runājot par blogosfēru (tā ir pareizi, tā visi stilīgie saka, ja?) un notikumiem ap to, pēdējā laikā man dikti iepaticies nekur.lv un atgriežoties pie tēmas - līdz šim mani tieši tas (jaunākās informācijas nonākšana blogos) nebija ne skāris, ne ietekmējis, bet, ja nebūtu nekur.lv, tad neizlasītu rakstu "Pēc serifikātiem", kurā teikts, ka sertifikātus var saņemt jau šodien. Visādi citādi būtu devies pakaļ tikai pirmdien. Saved my day, you know?

Pie reizes maza atkāpe (iedomājos par svaigs.lv un tālākais jau ir apziņas plūsma), kurā varu pateikt, ka nesaprotu, ko visiem pēdējā gada laikā tāds "hajs" ap Artūru Medni un viņa projektiem - mani neviens no tiem īpaši neimponē (spriežu pēc tā, ka nevienu no tiem man nav bijis vēlmes atkārtoti apmeklēt, ko arī nedaru; varbūt reizi mēnesi uzmetu aci, lai redzētu kas mainījies), gandrīz visi tie liekas neprofesionāli (flamewar, anyone?) un haotiski. Vienīgās lietas, kas viņam, manuprāt, labi izdodas ir organizēšana, šovs un runāšana. Nu nezinu vai tiešām par visām varītēm jālien "iekš to www", bet laikam jau bez tā mūsdienās nevar, no sērijas - "ja Tu neesi draugos - Tu neeksistē", "ja Tev nav savs blogs - Tu neeksistē", u.c. ģeniālas asprātības.

Birkas: opinion, wtdt.

Tā kā pie manas pirmās velo-atskaites pirmais komentārs bija ieteikums kādu reizi doties uz Talsiem ar riteni, tad nospraudu sev to kā vienu no mērķiem, bet netiku domājis, ka tā realizēšana pienāks tik ātri.

Bija pienākusi nedēļas nogale, kurā, vairāku cilvēku mudināts, nolēmu doties uz Talsiem. Bet kas gan tur interesants - sēdēt mašīnā? Izlēmu, ka mantas sūtīšu ar mašīnu, bet pats braukšu ar velo.

Pārsvarā visi, kas par manu nodomu uzzināja, veica veiklu rokas kustību pie deniņiem vai orāli aprakstīja šāda tipa kustību. Atrunāt centās mani vēl dienu pirms brauciena, bet es nebiju atrunājams.

Painteresējos cik ilgā laikā varētu aizbraukt un kāds puisis pastāstīja, ka ar šosejnieku šo maršrutu esot veicis stundās piecās. Es parēķināju, ka uzturot vidējo tempu 20km/h varētu nobraukt sešās stundās. Bet tad es padomāju, ka bez pauzēm diez vai nobrauktu. Tad es pierēķināju to, ka neesmu sportists, lai neteiktu vairāk, un to, ka man ir MTB, nevis šosejnieks un beigās prognozi rupji noapaļoju uz desmit stundām.

Atgriežoties pie tās "sportists" vietas - visā visumā es biju plānojis "nomirīt" un zvanīt kādam, lai brauc man pakaļ. Vienīgais, kas varēja mainīties - cik kilometrus no galamērķa.

Pauzes uztaisīju kādas septiņas, deviņas. Interesanti, ka kādus padsmit kilometrus pirms galamērķa bija dīvaina sajūta - nekas nesāp, viss ir ideāli, bet pabraukt ātrāk par 6-10km/h stundā nevaru. Es pat pie sevis jautāju: "Kas notiek?! Vai tad es ātrāk nevaru? Kāpēc?"

Galu galā es izbraucu 6:20 no sava mitekļa Rīgas centrā un 11:20 biju pie sava mitekļa Talsos (pašos Talsos noskatījos spēkavīru sacensības un to, kā cilvēks bez problēmām ēd buļļa pautus). Prieki lieli, pārsteigums par taimingu (ne tikai par ātrumu, bet arī par to, ka tik apaļi) un jocīga pēcpuse. Grūtākais bija pēcpuses jautājums, jo man nebija speciālās velo-pamper-bikses. Kā vakarā pasākumā pats teicu: "Man liekas, ka tur viss izārdīts." Būs jāiegādājas.

Nesaistīti, pliki velofakti: nobraukti 1266km un caura kamera, cik atceros, pie 650km, 818km, 828km, 951k, 1004km, 1116km. Visu laiku liku dārgās, vieglās kameras, bet beigās nospļāvos un ieliku smago. Kopš tās reizes plīsusi tikai vienu reizi. Kaut kas nav īsti labi, ka tik bieži kamera caura un vienmēr pakaļējā. Jāmaina riepa, jāpumpē cietākas, citi ieteikumi?

Birkas: velo, wtdt.

Šis raksts nav par datoriem.

Situācija pirms vairāk kā mēneša: viens no mājās esošajiem datoriem, ja to aktīvi lietoja, slēdzās ārā pēc plus, mīnuss minūtēm trīsdesmit un tālāk tikai bezgalīgi restartējās. Ja datoru izslēdza, tad to varēja atkal lietot pēc stundas, divām. Pagāja nedēļa un "aiz neko darīt" izdomāju noskaidrot, kas par lietu. Secināju, ka nestrādā procesora ventilators. Pēc nedēļas uzrakstīju epastu bijušajam kolēģim, lai viņš iesaka ventilatoru. Atbildi nesaņēmis un daudz neiesprindzis, lietoju šo datoru rēķinoties ar neplānotiem reboot'iem un atstāju viņu ieslēgtu naktīs, kā arī ejot uz darbu (ja ar datoru neko nedarīja, piemēram, neskatījās video, kas noslogo procesoru, tad tas varēja darboties ilgi). Tā pēc kādām divām nedēļām secināju, ka dators vairs neslēdzas iekšā. Laikam procesors nosvila. Ja godīgi, es vēl neesmu keisu atvēris un noskaidrojis, kas par vainu.

Bet, kas interesantākais, man par to, rupji sakot, ir "nospļauties" jeb tas mani "nerausta", "nekrata", utt. Es jutos tieši tāpat kā pirms dienas, nezinot, ka dators ir miris. Manī nekas nebija mainījies, nekās emocijas mani nepārņēma. Agrāk es būtu va' matus rāvis no galvas, pārdzīvojis un vēl ar visādām muļķībām nodarbojies.

Tāpat, pirms pāris mēnešiem iegādājos jaunu 300GB disku (starp citu, kādam par brīnumu, kādam ne, tas ir mans pirmais disks, kas lielāks par 80GB). Tas joprojām stāv iepakots, neatvērts, daiļš un nelietots. Šī paragrāfa nobeigumam varu tikai piemetināt, ka visus šos pašus mēnešus brīvā diska vieta variē no 100Mb līdz "filesystem full".

Un tad es aizdomājos - kas tad īsti man no materiālajām vērtībām ir svarīgs? Sapratu, ka neviens dators, platekrāna LCD monitori un principā visi n-tie mobīlie telefoni man neko nenozīmē. Varbūt kaut ko esmu aizmirsis, bet pie sevis es saskaitīju četras nozīmīgas materiālās vērtības - divus gredzenus, kas tāpat ir vērtīgi tikai to ieguldītās garīgās vērtības dēļ; nesen iegādātais ritenis, kas padara mani brīvu; "stila" mobīlais telefons samsung x820.

Pie reizes, jau sen esmu atskārtis, ka datoru un pārējās tehnoloģijas uztveru tikai kā rīkus. Ja agrāk visādi jociņi "salaulāts ar datoru", "dators - sieva", u.c. bez hiperbolitātes būtu samērā adekvāti, tad tagad uz to skatos citādāk.

Varbūt Tu vēl esi, kur biju un man nepiekrīti; varbūt Tev šādas domas un atziņas jau bija no pirmās dienas, bet es domāju, ka labāk vēlāk, nekā nekad, vai ne? Vai galvenais ir process, nevis virziens?

Birkas: emo.

Ieslēdzu datoru. Fonā automātiski startējas plānotais background fsck (root of evil), jo pēdējā konkrētā datora izslēgšana ir notikusi diezgan brutāli. Uzliku kādu sēriju no seriāla "Kyle XY", bet tā acīmredzami raustās, jo fonā bargi rūc fsck process. Automātiskā refleksā nostrādā manas rokas, atverot konsoli un uzrakstot "renice -20 `pgrep mplayer`". Baudu seriālu bez raustīšanās.

Un tad es aizdomājos, ka Microsoft Windows tik sen neesmu lietojis, ka, godīgi sakot, es tā "uz sitiena" nemaz nezinu kur man spiest, ko meklēt un kā panākt analogu efektu. Šobrīd rakstot, atminos, ka iespējams procesu sarakstā esošajiem procesiem varēja norādīt trīs veidu prioritātes (high, normal, low) procesu saraksta logā. Varbūt arī ir cita iespēja, bet to nudien bez mammas - googles neizdomātu.

Ja nu kāds ir redzējis animācijas filmu "Open Season", tad noteikti atcerēsies vietu, kur Ashton Kutcher attēlotais dzīvnieciņš Elliot atkritumos baudīja tikko izsviestu kafiju un teica: "Ew. EW. EW! It's terrible and wonderful at the same time! It's freedom in a cup!" Ar to es vēlējos teikt, ka mani priecē tas, ka ar nix'iem jūtos kā mājās, bet reizēm biedē tas, ka kļūstu atsvešināts no pārējām sistēmām.

Birkas: tech.

Lai arī pirms nedēļas satiekot bijušos RV1Ģ klasesbiedrus Orvilu un Krampo (speaking of which, kad pajautāju kādēļ puikas izvēlējušies kļūt par "datortārpiem", Orvils sniedza ģeniālu atbildi, ka bija divas izvēles: universitāte, kur "nodarbojas ar mīlestību" ar sieviešiem vai sekss ar datoriem; tā kā pirmais universitātes tips mums vēl nav, tad esot nācies izvēlēties otro), kā arī tās pašas skolas audzēkni Kirilu, sajutos vairāk nekā nožēlojami, jo pirmie divi minētie svinēja savu bakalaura aizstāvēšanu, tomēr šodien liekas, ka vakardienas izlaidums izvērtās tuvu perfektam un pārējais ir mazsvarīgs. Bet gan jau prāts noskaidrosies.

Kopš dzirdēju, ka izlaidumu nāksies atcerēties visu mūžu, pat spilgtāk kā, iespējams, savas kāzas, raudzījos uz to skeptiski. Bet "kaut kur iekšā" sapratu, ka tā arī tas varētu būt. Lai arī nav pagājuši vēl gadi desmit, divdesmit, trīsdesmit - es viennozīmīgi piekrītu pedagoģes Krastas izteiktajai domai. Pārāk daudz kas ar to saistīsies, lai kāds cits dzīvs līklocis iespiestos atmiņā spilgtāk.

Man prieks, ka biju pietiekami spītīgs un turējos pie domas, ka man sevis dēļ tas ir jāizdara, nevis jāpadodas daudz vieglākam kārdinājumam - braukt uz ārzemēm un uzspļaut visam. Kaut gan - tagad principā var arī braukt - sev esmu apliecinājies un tas ir galvenais.

Birkas: events, wtdt.

Padalīšos Latvijā ne-pa-sen skartā datorpirātisma jautājuma kontekstā.

Jau vairākus gadus nelietoju tādu brīnumu kā DC++, tiesa ir gadījies retu reizi kādam labvēlim palūgt iemest tur aci, lai atrastu specifisku mūzikas gabalu. Respektīvi, pārtieku tikai no torrentiem.

Tā kā man personīgajām un darba vajadzībām pietiek ar OSS (I'm a 'nix geek, you know?), tad warez "problēma" mani neskar. Vienīgais, kas paliek aktuāli, ir mūzika un kino. Pēdējo gadu laikā gan mūziku tikpat kā neesmu vilcis. Vienīgais ar ko es aktīvi grēkoju ir TV seriāli. Filmas skatos ļoti reti, bet seriālus varu skatīties visu dienu - līdz kamēr aizmiegu.

Kamēr es, atbraucot no pasēdiena pie ūdeņiem, samīlējies jaunos un lipīgos mūzikas ritmos, varu ieiet google.lv, ierakstīt, piemēram, "mika love today mp3", pārsekot pāris linkus un, uzbraucot uz URL, kurš nosaukts maģiskā vārdā "скачать" (der uzmset aci uz "Status Bar" - vai piedāvātā zibenstaka intuitīvi tiešām man piedāvās failu vai pārsūtīs talāk), varu lejupielādēt un klausīties šos pašus ritmus kad un kur es gribu, tikmēr LaMPA (vai kā viņu tur) un pārējie pērkamie kantorīši, manis pēc, var rosīties uz nebēdu. Pie tam, rūdītos zagļus tas tāpat neiegrožos - ārzemes ir plašas.

Patiesībā ar google palīdzību, lai cik tas smieklīgi nebūtu, slinkuma dēļ esmu "iegādājies" daudzus gabalus pēdējos gados - nav jāver vaļā nekādas programmas, nav jāiespringst, ir tikai jā-search-o kā parasti ikdienā.

Pie reizes varu piebilst, ka nesapratu nīkulīgo bithack.lv attieksmi, jo tas nopuņķojās un beidza veģetēt. Lai vieglas smiltis.

Birkas: opinion, tech.